Apraksts
Tehnika – mozaīka (akmens, stikla masa, smalta)
Izmērs – 50 x 62 cm
Gads – 2026
Rūtas Poikānes mozaīka “Marija” tapusi 2026. gada jūlijā un ir viens no darbiem, kas radīts īpaši “Mieram tuvu Solidaritātes fonda” 20 gadu jubilejas izstādei un labdarības izsolei. Māksliniece atklāj, ka darba tapšanā iedvesmojusies no Konstantinopoles Svētās Sofijas katedrāles mozaīkām. Tas nav kāda konkrēta vēsturiska darba atdarinājums, tomēr radošā procesa laikā viņai līdzās atradies Dievmātes attēls, kura skatiens kļuvis par nozīmīgu iedvesmas avotu.
Mozaīka pati par sevi ir atsauce uz mākslas pirmsākumiem – šajā tehnikā radīti darbi saglabājušies jau no laikiem pirms mūsu ēras, un senās mozaīkas glabā arī agrīnās kristietības liecības. Rūtai darbs ar akmeni un stiklu ir ne tikai tehnisks process, bet arī garīga pieredze: “Strādājot mozaīkas tehnikā, es arvien vairāk domāju par to, ka tā ir viena no visilglaicīgākajām un izturīgākajām mākslas tehnikām. Tajā ir aizvēstures elpa. Jā, arī akmeni var sagrauzt laika zobs, taču akmens nepazūd. Nepazūd arī stikls. Tā ir tehnika ar mūžības pieskārienu. Man ir svarīgi strādāt ar pirmatnējiem, īstiem materiāliem – tādiem, kādus Dievs ir radījis. Tajos nav nekā mākslīga vai viltota. Arī šādi, izmantojot Dieva radīto, iespējams atdot Viņam godu.”
Īpaša nozīme darbā ir Dievmātes sejai un skatienam. Rūta stāsta, ka mozaīkas tehnikā sejas veidošana ir sarežģīta un tās izdošanos nevar nodrošināt tikai profesionāla meistarība: “Mozaīkas tehnikā veidot seju ir grūti. Tā var sanākt un var arī nesanākt, lai cik profesionāls un pieredzējis tu šajā darbā būtu. Ir jānāk žēlastībai – un tad tā seja rodas.” Strādājot Rūta atsaucas arī uz seno ikonu gleznotāju lūgšanu, kas aicina mākslinieku, izvēloties krāsas, “izstiept savas iekšējās rokas pret Dievu” un lūgt padomu. “Dzīvē jau viss notiek normāli – ikdienas dzīve. Tu skaldi akmens gabaliņus, bet savā iekšējā nostājā izstiep rokas pret Dievu.”
Arī pats Marijas tēls māksliniecei saistās ar ļoti personisku pieredzi. “Domājot par Mariju, arvien vairāk saprotu, ka viņa ir cilvēks, kurš vispilnīgāk pateica Dievam “jā”.” Būdama piecu bērnu mamma, Rūta Marijas pieredzi saista ar bērna gaidīšanu un rūpēm par jauno dzīvību: “Un tad es sev jautāju: kā es rūpējos par Kristu sevī? Vai es Viņam dodu laiku? Vai dodu vietu, kur Viņu satikt? Vai dodu Viņam savu uzmanību? Šī doma man joprojām ir ļoti svarīga.”
Rūta Poikāne kopā ar vīru mākslinieku Kasparu Poikānu savu dzīvi saistījusi ar kristīgo kopienu “Chemin Neuf”. Pēc mākslas studijām Latvijā abi pārcēlās uz Franciju, kur Dombes abatijā izveidoja sakrālās mākslas darbnīcu “Atelier Saint Luc” [“Svētā Lūkasa darbnīca”]. Viņu radīto darbu klāstā ir ikonas, sienu gleznojumi, mozaīkas, emaljas un liturģiskās mēbeles. Šobrīd Rūta un Kaspars strādā arī Latvijā – “Chemin Neuf” kopienas mājas kapelā Liepājā top viņu monumentālā sienas mozaīka “Debesu Jeruzaleme”.
