Mēneša ievadvārdi

Viens no svētā Ignācija no Lojolas Garīgajiem vingrinājumiem ir mudinājums iejusties Evaņģēlija epizodēs. Censties šīs ainas spilgti iztēloties un ieraudzīt savu vietu un lomu notiekošajā…

Arī māksliniece Ieva Jurjāne, stāstot par mākslas darbu, kas rotā šā mēneša izdevuma vāku, atzīst, ka ir aizdomājusies par to, kur būtu bijusi pati, klātesot Kunga Krusta ceļā. “Ieviesu arī pūļa tēlu, par kuru neviens nerunā, bet tas ir klātesošs. Jautāju, kas notiktu ar mani šādā situācijā. Cilvēks, kurš ir vardarbības aculiecinieks, – kāda ir viņa loma tajā, ka tas notiek? Vai esam tikai kā pelēka masa?”

Gavēņa laiks, tostarp ļoti skaistais. Mierpilnais. Apstāšanās un apklušanas laiks. Arī aizdomāšanās laiks. Kur būtu bijusi mana vieta, Tev sekojot nevis šodien, bet toreiz? Sekojot Tev putekļainajos Galilejas ceļos, sekojot kopā ar pūli, sekojot kopā ar saviem jautājumiem, sekojot Tev, vēl neko nezinot ne par Krusta ceļu, ne par ciešanām, ne par Dieva nāvi uz krusta, ne par Viņa triumfa pilno augšāmcelšanos…

Kādam cilvēkam bija divi dēli… (Lk 15, 11) Vienam no viņiem bija nemierīga sirds un vēlme pēc tālienes, pēc neredzētām vietām un arī neizbaudītiem priekiem, bet otram – uzticība un kalpošanas gars. Pirmajam bija arī nožēlas dāvana un grēka satriekta sirds, bet otrajam sirds izrādījās šaura, kad tēvs aicināja par brāļa atgriešanos līksmoties. Kādā ģimenē bija divas māsas. Viena bija čakla un rūpīga darbos, bet otra rūpīgi klausījās, pie Kunga kājām nometusies, lai ne vārds nepaslīd sirdij garām. Un vēl viņām bija brālis, kuru reiz Jēzus satiek, jau līķautos tītu. Varbūt tieši viņā sevi jāiztēlojas? Un Gavēņa laikā beidzot godīgi jāatzīstas, kas ir tie smagie līķauti, kas klājas manai ticībai, cerībai un mīlestībai pāri gluži kā nāves zīmogs?

Bija arī muitnieks un farizejs… Viens, kurš skaisti runāja, un otrs, kurš tik skaisti neuzdrošinājās ne runāt, ne lūgt, vien sita krūtīs, nožēlojot savus grēkus. Un bagātnieks bija, bagātnieks bez vārda, toties ar iespēju lepni dzīrot. Un pie viņa sliekšņa bija nabags, kuru Dievs sauca vārdā un kuru vēlāk, suņu nolaizītu, savā klēpī auklēja pats ticības tēvs Ābrahams…

Paldies par Gavēņa laiku, Dievs. Paldies par laiku klusumam, apcerei, lūgšanai. Kur man sevi jāierauga? Kur Tu mani redzi? Kādā vārdā mani sauc? Un kurp? Lai uz nožēlu, kur tā vajadzīga, lai par visu – uz pateicību un miera pilnu pieņemšanu. Lai uz gaismu, dzīvību un atzīšanu. Uz Tavu gaismu, Dievs, Tavu dzīvības uzvaru un Tevis atzīšanu – Tu esi mans Dievs, es esmu no Tevis, Tev un Tavam mieram es tiecos būt tuvu

Aija Balode