Māris Subačs, kura Ikona, vienkāršām līnijām zīmēta ar flomāsteru, rotā šā Mieram tuvu vāku, saka – viņš galvenokārt cenšas uzzīmēt gaismu. Neredzamo gaismu. Jo kāpēc gan zīmēt redzamo? Par redzamo gaismu var priecāties un to baudīt arī tāpat.

Augusts ir tieši tāds – dienā tik daudz redzamās, priekpilnās gaismas. Bet naktis jau tik tumšas. To melno tumsu vislabāk svētceļojumā pamanīt. Un visdedzīgāk pēc neredzamās gaismas lūgt.

Dienas prieka, tveices un ceļa putekļu pilnas. Ceļš pilns svētceļnieku. To, kuri devušies pretī pirmajam Svētceļniekam. Viņam, kurš savā ceļā devies kopš mūžīgiem laikiem, no nepārejoša “šeit un tagad”. Svētceļojumā no Debesu godības, no svētlaimes, eņģeļu gavilēm un svētsvinīgas bez­rūpības. Tapis cilvēks. Piedzimis cilvēka miesā un cilvēka miesā ļoti cietis. Un nomiris, un uzvarējis. Cilvēktapušais Dievs, Svētceļnieks Jēzus Kristus.

Viņš, kurš atnāca, lai katram no Aglonas svētceļniekiem un katram no dzīves svētceļniekiem teiktu: nepaliec pie šaubām, neticības, grūtsirdības vai bažām. Meklē mani, atrodi mani, un Es vedīšu tevi līdz galam. Līdz tam pirmajam un beidzamajam vārdam, ko saka par cilvēku tapuša Dieva mīlestība, kurai nav ne sākuma, ne gala, ne nosacījumu. Un kura pār visu lej radošu un glābjošu gaismu – redzamu un neredzamu.