Mārītes Guščikas sapņpelēkā, dinamiski izteiksmīgā glezniecība ir introspekcija, dziļa ieskatīšanās sevī, jā, arī grēksūdze, robežas nojaukšana starp iztēloto, izdomāto, dažkārt – nosapņoto. Tā ir dvēseles dzīve; kaut kur aiz apziņas horizonta paliek īslaicīgais, pārejošais, mirklīgais, bet laika ritējums notiek jau citās dimensijās. Sekunde ir viļņojums, sprādziens, kura laikā dzimst un noveco, mainās un sabrūk iekšējās pasaules ierastās kontūras. 2016. gadā par darbiem izstādē “Patversme“ Mārīte Guščika rakstīja: “Izstādes idejiskais kodols meklējams manā pretreakcijā uz visaptverošo un gandrīz neizbēgami uzspiesto komunikāciju, draudzēšanās kultu, integrāciju un privātās telpas ignorēšanu. Mans veids, kā neizšķīst šajos procesos, ir veidot pasaules kārtību savās domās. Es burtiski nodarbojos ar savas ideālās telpas plānošanu, būvniecību un iekārtošanu. Es to vizualizēju līdz sīkākajai detaļai. Šis process darbojas kā aizsargmehānisms un meditācija vienlaicīgi. Izstāde ir par noslēgšanos savas iztēles konstrukcijās un noslēpumos.” Šādas telpas “iekārtošana“ turpinās un iesniedzas bezgalībā.
Mārīte Guščika beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu, bijusi nominēta Purvīša balvai.
ŠIS MĀKSLAS DARBS TIKS IZSOLĪTS 9. SEPTEMBRĪ IZSOLES NOSLĒGUMA SVĒTKOS