Sestdiena, 5. decembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Ievadvārdi

Miriādu miriādes

Ka ne saskaitīt. Ka ne ap­tvert. Miriādu miriādes eņģeļu, svēto un laimīgo. To, kuri apžēloti, atpestīti un pagodināti skata Dievu vaigā. To, kuru acis vairs nesedz plīvurs. To, kuri zina visu, kā ir. To, kuri vairs neilgojas, bet ir sātināti.

Visu svēto diena un Dvēseļu diena šīs miriādu miriādes dara teju taustāmi tuvas. Zemei, zemes dzīvei, zemes norisēm, zemes cīņām un uzvarām. Un arī tiem brīžiem, kad šķiet, ka nav spēka, ka ir par grūtu, par smagu un par tumšu, lai svētlaimīgo dvēseļu gaismas pilnajai realitātei ticētu vispār, un kur nu vēl – ticētu, ka tā pavisam tuvu, tepat, jau sākas.

Un tomēr tā ir. Tā mazā sinepju sēkliņa jau sēta, jau dīgst, jau šķeļ pieraduma, vienaldzības, kūtruma un apātijas zemi. Tas ticības asns tik spēcīgs – jo dvēsele jau zina, ka ir no Debesīm. Tā jau zina, kurp tai atgriezties; tā jau zina, kur savu neatņemamo mieru un svētlaimi iemantos.

Debesu godības iesākums jau notiek. Tieši šobrīd. Jau mūsu vidū laimīgie, kas apžēloti. Laimīgie, kas brīvi no pasaules un brīvi paši no sevis. Svētie. Svētie un laimīgie, kuri kalpo vairs tikai mūžībai un mīlestībai. Esi viens no mums! viņi svēti vilina. Nomet savas grēka, šaubu un mazdūšības nastas, pieķeries ticības spēkam – un tu jau esi viens no mums, viņi svēti iedrošina.

Debesis un zeme, ilgas un godība, atgriešanās un apžēlošana, upuris un uzvara – Dievā tas viss tik saistīts, jau viens. Dievā tas viss jau Gara, mīlestības un mūžīgi laimīgas tagadnes piepildīts.

Mans brālis grēcinieks un mans brālis svētais, mana aizgājusī māsa, par kuras Debesīm es drīkstu lūgt, un mana aizgājusī māsa jau Debesīs, kura lūdz par manējām. Visi mēs vienoti Dieva skatienā, Viņa plaukstā un Viņa Sirdī. Tie, kas vēl te, tie, kas jau tur, un tie, kas turienes gaismas durvju vēršanos gaida, uz mūsu lūgšanām cerēdami.

Šomēnes mūsu lielo un tuvo Dievu atkal uzrunājam latviski. Vārdos, kādus kurš savā sirdī atradis, – un visi šie lūgšanu vārdi pareizi. Tie visi ceļas pretī tai laimīgajai godībai, kur miriādu miriādes, kur pats Dievs un kur arī mums vieta sagatavota; un kaut ko no turienes gaismas, svētuma, bezrūpības, miera un patiesuma šīs lūgšanas pār mūsu Latviju nones, es tam ticu.

Uzlūko, Dievs, mūs visus! Svētos un tos, kuri pēc svētuma ilgojas, laimīgos un tos, kuru laimi svētie (virs zemes un Debesīs) izlūgs, vēl šeit dzīvos un jau mūžīgi dzīvos. Ieskauj mūs visus savā mīlestībā, kas ir spēcīga un spēcinoša, mūžīga un mūžību atveroša, svēta un svētdaroša.

Aija Balode

Mieram tuvu decembris 2020