Ceturtdiena, 26. novembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Ievadvārdi

Uzlūko un tici!
Ņem un dzer!
Tās ir manas asinis. Tā ir tava dzīvība.
Nepaliec pie biķera, pie māla, stikla, metāla. Tiec līdz saturam. Līdz Asinīm, kas lijušas tevis dēļ.
Līdz dzīvības sulai, kas tev vajadzīga. Līdz Svētā Gara straumēm, kas apasiņos tavu sirdi, kas ap­asiņos tavu dzīvi, kas apasiņos tavu kuslo ticību un remdeno mīlestību. Uzlūko un tici! Ņem un dzer!
Jā, cieta ir Tava runa, Kungs… Bet neļauj man Tevī neklausīties. Jo, patiesi, pie kā cita lai es ietu?
Liec man dzert no Tava kausa, dzert no Tava Vārda un no Tava klusuma.
Lai es nepalieku vien pie vasaras reibinošās gaismas un tā sātinājuma, ko sniedz daba, krāšņā, pilnasinīgā, Tevis radītā un lieliskā, Dievs, – lai es to mīlu, lai es tajā eju, lai es no tās reibstu un ar to sātinos, bet lai nepalieku pie radītā; lai man vajag Tevi pašu, Dievs, Tavas mācības gaismu, Sakramenta sauli, Gara vēju un Vārda maizi; lai man vajag Tavas klātbūtnes stiprinājumu, Tavas mīlestības kārtību un cerību, ko sniedz un piepilda vienīgi Tava žēlastība.
Pacel savas rokas pār Baznīcas biķeri, Kungs! Saki kā tajās vakariņās: Lūk, Es pats. Par dzīvi pasaulei. Par mūžīgu dzīvi tev. Par tavu dzīvi patiesībā, gaismā un Dievā.
Pacel savas svētījošās rokas pār manu dzīvi. Dziedinošās – pār manām sāpēm. Piedodošās – pār maniem grēkiem. Un žēlastības pilnās – pār šo manu dienu, pār katru manu dienu un pār manu pēdējo dienu.
Pacel savas rokas pār Baznīcas vīnu un pār manas ikdienas ūdeni. Lai nekas no Tavas svētības nav šķirts. Un tad smejies un gavilē Svētajā Garā – dāvā man savu svēto un vieglo Tavas klātbūtnes prieku, lai es neļaujos šīs pasaules grūtsirdībai, kas ir tik smaga.
Lai es uzlūkoju, lai ticu. Lai klausos, lai dzirdu un lai paklausu. Lai eju pie Taviem sakramentiem, cik vien tas ļauts, un lai ar Tavu žēlastību ir dzīva mana dvēsele, vienīgā, kuru es nedrīkstu pret radīto skaistumu iemainīt, vienīgā, kuru nedrīkstu pazaudēt, pats Dievs manī.

Aija Balode

Mieram tuvu novembris 2020