Svētais Ponciāns, pāvests,
un svētais Hipolīts, bīskaps, mocekļi


Pāvests Ponciāns tika ievēlēts 230. gada 21. jūlijā. Svētais Euzēbijs raksta, ka viņa pontifikāts ildzis sešus gadus. 235. gada martā Romas impērijā pie varas nāca Maksimīns Trakss, kas vērsās pret Baznīcu un pāvestu Ponciānu izsūtīja uz Sardīnijas salu, ko dēvēja par “nāves salu”. Tā kā izsūtījums bija uz mūžu un no tā reti kāds atgriezās, Ponciāns 235. gada 28. septembrī atteicās no pāvesta amata, lai Romas kristiešiem dotu iespēju pēc iespējas drīzāk ievēlēt jaunu Baznīcas virsganu.

Svētais Hipolīts (3. gs.) bija ievērojams sava laika teologs un Baznīcas rakstnieks. Pāvesta Kaliksta laikā Hipolīts novērsās no Baznīcas un bija opozīcijā arī pāvestam Ponciānam, tomēr izsūtījumā Sardīnijas salā viņš izlīga ar Baznīcu un kļuva par svētu gandarītāju. Skarbajos trimdas apstākļos abi Dieva vīri nomira.
Pāvests Fabiāns mocekļu mirstīgās atliekas pārveda uz Romu. Svētais Ponciāns ir apbedīts Svētā Kaliksta katakombās, bet svētais Hipolīts – kapenēs pie Via Tiburtina, kas kopš tā laika tika nosauktas viņa vārdā. Mocekļus Ponciānu un Hipolītu Baznīca godina jau kopš 4. gs. sākuma.

Mieram tuvu augusts 2019