Svētdiena, 20. oktobris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Jūlija mēnesis Baznīcā

Pārkāpjot pusgada slieksni
Esmu dzirdējis ļaudis sakām, ka Latvijā vasara pēc Jāņiem jau esot beigusies... Šis apgalvojums, bez šaubām, neatbilst patiesībai, tā drīzāk ir gaušanās par to, ka mūsu platuma grādos vasaras siltuma vienmēr šķiet par maz esam. Savukārt jūlija mēnesis parasti iepriecina ar sauli un labu laiku, aicinot mūs vairāk priecāties par to, kas mums ir, nekā bēdāties par to, kā mums nav. Cerēsim, ka tā būs arī šogad.
Dzīvojot stresa pilnajā pasaulē, ir svarīgi prast atpūsties. Turklāt nedrīkstam aizmirst arī par atpūtas garīgo dimensiju, jo ne tikai mūsu materiālajai esamībai, bet arī dvēselei ir jāatpūšas un jāuzkrāj spēki.
Mieram tuvu kā vienmēr piedāvā iespēju smelt garīgo spēku gan Svēto Rakstu liturģiskajos lasījumos, gan senajā Baznīcas tradīcijas mantojumā, gan arī priesteru rakstītājos komentāros katrai mēneša svētdienai. Negrasos šoreiz iztirzāt savu brāļu domas vai kādu no viņiem īpaši izcelt, taču vēlos uzsvērt, ka priesteru pārdomas, kuras atradīsiet šajā grāmatiņā, nav virspusējas vai šabloniskas, tās ir piepildītas ar atziņām, reizēm pat sāpīgām, taču ļoti aktuālām, kuras mums palīdzēs pilnvērtīgi dzīvot līdzi Baznīcas liturģijai un būt vienotiem lūgšanā.

Jūlija mēneša svētie
Baznīcas liturģiskais kalendārs jūlijā ir bagāts ar svētajiem, starp tiem atradīsiet tādus “smagsvarus” kā svētais apustulis Toms, svētā Marija Magdalēna, svētā Marta, svētais Benedikts, svētais Bonaventūra, svētā Marija Goreti un citi. Taču daži no svētajiem, kurus Baznīca godina jūlijā, nemaz nav tik ļoti pazīstami, piemēram, svētais Šarbels Maklufs, tuksneša tēvs no Libānas.
Katram no šiem Dieva lieciniekiem ir kas mums sakāms ar savu dzīvi un garīgo piemēru. Mieram tuvu dod iespēju smelt no šī avota, kaut nedaudz iepazīstinot mūs ar īsteniem Dieva cilvēkiem, jo vārdi, kā zināms, māca, bet piemēri aizrauj. Latvijas Baznīcai ir ļoti vajadzīgi aizrautīgi kristieši. Par darbīga svētuma mūžīgo aktualitāti atgādina arī Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadienu atcere, kuru šogad svinēsim 28. jūlijā, drīz pēc svētā apustuļa Jēkaba svētkiem. Baznīca mums atgādina par Dievu un arī par to, ka mēs paši esam Baznīca, dzīvie akmeņi Dieva celtnē, kuras stūrakmens ir Kristus un cēlājs – Dievs Svētais Gars! Padomju varas gados, kad komunistiskā ideoloģija darīja visu, lai “Baznīca neizietu ārpus baznīcas”, proti, ārpus baznīcas mūriem, mūsu dievnami bija kā patvērums, kā patiesības un mīlestības saliņa ļaunuma impērijā. Tagad ir citi laiki. Mums ir jāmācās nest Dieva gaismu un patiesību pasaulei, liecināt par Kristus mīlestību, liecināt par Baznīcu. Arī sakopts un labi uzturēts dievnams ir liecība pasaulei. Varbūt mēs varētu veltīt kaut ko no sava brīvā laika un enerģijas, lai palīdzētu prāvestiem uzturēt mūsu baznīcas tajā priekšzīmīgajā kārtībā, kas vienmēr ir bijusi sava veida katoļu Baznīcas vizītkarte. Par to, ka mūsu zemē ir tik daudz sakoptu un skaistu dievnamu, varam pateikties Dievam un visiem krietnajiem katoļiem, kuri pašaizliedzīgi rūpējas par savas draudzes baznīcām.
Sadaļa Mēneša svētais atver godības pilnu, bet arī ļoti sāpīgu lappusi Francijas un visas Eiropas Baznīcas vēsturē. Patiesībā šo lappusi pavērt mūs iedvesmoja “Latvijas Nacionālā Opera un Balets”, kas to bija paveikuši pirmie, franču režisora Vensāna Busāra vadībā iestudējot izrādi Karmelīšu dialogi, kura savu pirmizrādi piedzīvoja 24. maijā.
Sešpadsmit Kompjeņas karmelīšu nāve uz ešafota Parīzē 1794. gadā ir spilgts kristīgās moceklības piemērs. Labi dokumentēts, šīs ļaunās eksekūcijas apraksts sniedz diezgan precīzu priekšstatu par varonīgo māsu brīvprātīgo izvēli drīzāk mirt, nekā atteikties no sava aicinājuma un nodot Kristu. Tikpat satriecoši precīzi ir atspoguļota arī ļaunuma brutalitāte. Bieži ar moceklības stāstiem mūs iepazīstina dievbijīgas svētgleznas, kur nāvei tiek piešķirts zināms estētisms, taču šajā gadījumā mēs redzam asins jūru burtiskā nozīmē. Patiesību sakot, es biju šokēts, lasot par tālaika notikumiem, kuri ir atstājuši smagu zīmogu Francijas katoļu Baznīcas attiecībās ar valsti līdz pat mūsu dienām. Uzdrošinos apgalvot, ka Lielajā franču revolūcijā bija kaut kas sātanisks... Zīmīgi, ka pirms eksekūcijas māsas tika tiesātas Revolūcijas tribunālā, taču šajā tiesā nebija nekā no taisnīguma.

Pāvesta lūgšanu nodoms
Par taisnīgumu runā arī pāvests Francisks, aicinot mūs lūgties par tā integritāti. “Lai tie, kuri pārvalda taisnīgumu, darbojas ar integritāti, lai netaisnīgumam, kas caurauž pasauli, nav pēdējais vārds!” Šo aicinājumu, manuprāt, ir grūti pārtulkot latviešu valodā, tāpat kā nebija viegli latviskot Kompjeņas karmelīšu vārdus.
Lai saprastu Svētā tēva domas dziļumu, ir jāprecizē divi termini – taisnīgums un integritāte. Šķiet, ka Francisks mūs aicina lūgties ne tikai par taisnīgumu kā tādu, bet tieši par tiesisko varu. Integritāte savukārt nozīmē īpašību, kas raksturo veselumu, kuru veido sastāvdaļu vienotība un iekšējs līdzsvars. Ar integritāti tāpat saprot personības veselumu, izpratni par sevi kā vērtību, vienlaikus izprotot un apzinoties arī citu personību analoģisko lomu. Ja taisnīgums tiktu īstenots šādā izpratnē, pasaule kļūtu krietni labāka. Ir vērts šajā nodomā lūgties kopā ar mūsu pāvestu.
Man šķiet, ka pāvesta lūgšanas nodoms mums dod arī papildu iespēju lūgties par mūsu valsts jauno prezidentu Egilu Levita kungu, kurš stāsies amatā 8. jūlijā. Gribas cerēt, ka viņa personība, kā arī juridiskā un politiskā kompetence, ilgus gadus darbojoties Eiropas Savienības Tiesas tiesneša amatā, būs liels ieguvums Latvijas valstij un tautai, tostarp vairojot taisnīgumu mūsu sabiedrībā. Novēlam mūsu prezidentam Dieva svētību un panākumus svarīgajā un nebūt ne vieglajā amatā.

Novēlot Mieram tuvu
lasītājiem
svētīgu šo vasaras mēnesi,
priesteris Edgars Cakuls

Mieram tuvu oktobris 2019