Pirmdiena, 27. maijs
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Marta mēnesis Baznīcas dzīvē

Gavēņa laiks
Straujais mūsdienu dzīves ritms, bezgala daudzie “laika zagļi” un citi modernās sadzīves faktori cenšas mūsos iedvest pārliecību par to, ka nemaz nav vērts piepūlēties, lai izmantotu svētīgo Gavēņa laiku. Tiklīdz iedomājamies par gavēšanu, kāda nodevīga balss zemapziņā čukst: “Nieka četrdesmit dienas paies pārāk ātri, mēs visi esam tik ļoti noguruši no ziemas, tik ļoti aizņemti, arī man nekas neizdosies…” Līdz ar to kārdinājums nolaist rokas un padoties sevi piesaka vēl pirms cīņas, vēl pirms Gavēņa. Lai šis kārdinājums mūs nebiedē, nevajag tam padoties! Neaizmirsīsim, ka Jēzus, kad Viņš pavadīja savas četrdesmit dienas tuksnesī, tika kārdināts nemitīgi. Trīs no šiem izsmalcinātajiem kārdinājumiem ir aprakstīti Evaņģēlijā, cik vēl to bija, mēs nemaz nezinām. Taču Jēzus izgāja no tuksneša kā uzvarētājs. Tas ir arī mūsu ceļš.
Pārlasot Mieram tuvu, mani vienmēr iedvesmo priesteru komentāri. Šajā numurā to ir īpaši daudz, jo līdzās svētdienām Baznīcas liturģiskajā kalendārā ir arī citas svarīgas svētku dienas. Priesteris Modris Lācis, veltot savas pārdomas pēdējai svētdienai pirms Lielā gavēņa, piemin šaha spēli, kurā svarīgi ir paredzēt katru nākamo gājienu. Šis piemērs mudina savu Gavēni jau iepriekš saplānot, nolemt, ko mēs tā laikā darīsim sevis svētdarīšanai un garīgās dzīves izkopšanai. Manuprāt, būtu svarīgi sevi iekšēji noskaņot Gavēnim jau no 1. marta, nevis tikai no Pelnu trešdienas, jo reizēm “iesildīšanās periods” ir pārāk ilgs, un mēs varam zaudēt daudzas dienas, kamēr pa īstam ieejam Gavēņa noskaņā.

Gavēņa pirmajā dienā priesteris Ilmārs Tolstovs lakoniski, taču pietiekami izsmeļoši iztirzā tā trīs galvenos stūrakmeņus, proti, tuvāk­mīlestības darbus, gavēšanu kā atturības vingrinājumu un lūgšanu. Šīs trīs vērtības ir bāze, labs pamats, uz kura balstoties katrs var veikt sev piemērotu gavēņa izvēli. Kopš Vatikāna II koncila Baznīca mums dod šādas izvēles iespēju. Maldīgi ir apgalvot, ka Baznīca būtu atcēlusi gavēšanu kā tādu, šķietami samazinot gadsimtiem ilgi pielietotās tradicionālās Gavēņa prakses prasības. Patiesībā ir gluži otrādi. Esam aicināti Gavēņa laiku izdzīvot maksimāli efektīgi. Gavēnis kļūst piemērots katrai garšai, ja tā drīkst teikt. Iespējams, pērn kāds būs veltījis vairāk laika lūgšanai, aizpērn savukārt stingrāk gavējis, savukārt šogad padziļināti pievērsīsies praktiskajai tuvākmīlestībai.

Svētie – mūsu pavadoņi Gavēņa svētceļojumā
Pārdomas par svētajiem, kuru dzīves piemērs mūs uzrunās martā, vēlos sākt ar personību, kuras vārds vēl nebūs atrodams Baznīcas liturģiskajos kalendāros. Sansalvadoras bīskaps Oskars Romero tika kanonizēts pavisam nesen. 2018. gada 14. oktobrī pāvests Francisks viņu iecēla svēto kārtā kopā ar pāvestu Pāvilu VI un vairākiem citiem Dieva kalpiem. Nelielu viņa dzīves aprakstu atradīsiet sadaļā Mēneša svētais. Bīskaps Oskars Romero ir patiesi leģendāra personība, viņš vienlaikus ir gan moceklis, gan arī varonis. 1980. gada 24. martā Svētās Mises laikā viņu nogalināja profesionāls snaiperis rūpīgi plānotā atentātā.

Būdams konservatīvs, savā garīgumā Sansalvadoras arhibīskaps norobežojās no tā sauktās “atbrīvošanas teoloģijas”, kuras tēzes ir ļoti līdzīgas komunisma ideoloģijai un ar kuru vēl joprojām ir pārņemtas daudzas Latīņamerikas valstis. Tajā pašā laikā drosmīgais bīskaps cīnījās par sociālo taisnīgumu Kristus mīlestības vadīts. Viņam šķita nepieņemami tas, ka Salvadoras bagātnieku suņi saņem labāku ēdienu nekā šīs valsts nabadzīgie ļaudis. Bezkompromisa cīņa, kuru bīskaps Romero uzsāka, padarīja viņu ļoti neērtu valdošajai elitei, kas pieņēma slepenu lēmumu bīskapu nogalināt.
Tāpat īpaši jāizceļ divas svētku dienas, kuras tradicionāli izrotā Gavēņa liturģisko atturību. Pasludināšanas svētki, kurus Baznīca vienmēr svin tieši deviņus mēnešus pirms Ziemassvētkiem, mums atgādina to, cik cieši saikne pastāv starp atpestīšanas vēstures notikumiem. Neraugoties uz mainīgo Lieldienu datumu, šie svētki gandrīz vienmēr tiek svinēti īsi pirms Kunga augšām­celšanās atceres, atgādinot, ka Jēzus nāca pasaulē, lai mirtu pie krusta mūsu atpestīšanai. Tāpat pasludināšanas notikumi izceļ Jaunavas Marijas lomu atpestīšanas plānā. Savukārt 19. martā, godinot svēto Jāzepu, mēs novērtējam viņa misiju un nozīmi Jēzus cilvēciskajā izaugsmē. Marija un Jāzeps savā sievišķībā un vīrišķībā pārstāv visu cilvēci, kura ne tikai saņem Kristus nopelnu augļus, bet arī paši līdzdarbojas atpestīšanas darbam. Arī šīm svētku dienām ir veltīti saturīgi priesteru komentāri.

Marts ir bagāts arī ar citām svēto atceres dienām. Godināsim poļu un lietuviešu nacionālo lepnumu svēto Kazimiru, kura atdusas vieta ir tepat netālu esošajā Viļņas pilsētā, tāpat atcerēsimies svēto Jāni no Dieva. Viņa vārds, iespējams, neko daudz mums neizsaka, taču to vajadzētu labot, jo šis portugāļu izcelsmes svētais ir slimnieku aizbildnis un viņa palīdzība gadalaiku mijā varētu būt ļoti noderīga. Tāpat mūs uzrunās leģendārās pirmo gadsimtu mocekles, jaunās māmiņas Felicita un Perpetuja, kā arī daudzi citi. Visus šos un vēl citus svētos jūs varēsiet kaut nedaudz iepazīt mūsu mazās grāmatiņas lappusēs!


Pāvesta lūgšanu nodoms
Neraugoties uz to, ka mūsu pāvests bieži vien izceļ un aizstāv dzīves pabērnus, kuri ir ārpus redzamās vienības ar Baznīcu, šoreiz viņš atgādina, ka kristiešu sāpes un ciešanas netiek pamestas novārtā. Gavēņa lūgšanās Svētais tēvs aicina ietvert vajātos kristiešus: “Lūgsimies par kristiešu kopienām, it īpaši par tām, kuras tiek vajātas, lai tās jūt Kristus klātbūtni, kā arī lai tiek atzītas to tiesības.”
Pērn Latvijas Televīzija demonstrēja dokumentālu filmu par kristiešu ciešanām kara plosītajos Tuvajos Austrumos. Islāma radikālistu īstenotā kristiešu vajāšana Irākā, Sīrijā un citur atgādina teroru, kuru kādreiz pret Baznīcu vērsa Romas Impērija. Tāpat kā toreiz, arī tagad apbrīnojama ir kristiešu varonība. Veseli ciemati, kurus ar varu mēģināja pievērst islāmam, atteicās nodot Kristu un tika nogalināti. Aizkustinoša bija kādas Sīrijas kristiešu ģimenes liecība. Viņi  bija spiesti doties bēgļu gaitās un, rezumējot pārciesto traģēdiju, teica: “Kristietis bez vajāšanas nevar būt pilnvērtīgs kristietis!” Es nodomāju: kā ir ar mums? Vai mēs novērtējam atgūto reliģisko brīvību un vai izmantojam iespējas, ko tā sniedz?
Atsauksimies pāvesta aicinājumam un ar dedzību ietversim savās lūgšanās tos Baznīcas bērnus, kuri piedzīvo kara un vajāšanu šausmas. Mācīsimies no viņu varonības, panesot savas ikdienas grūtības, un centīsimies augt tajās, pilnveidojoties paļāvībā uz Jēzu.


Novēlot visiem
svētīgi uzsākt Lielo gavēni,
priesteris Edgars Cakuls

Mieram tuvu maijs 2019