Trešdiena, 17. oktobris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Augusta mēnesis Baznīcā

“Monstra te esse Matrem”
Straujiem soļiem tuvojas pāvesta Franciska vēsturiskā vizīte Latvijā. Gan Rīgā, gan Aglonā notiek nopietna gatavošanās svarīgajam notikumam, taču vēl jo nozīmīgāka ir tieši garīgā sagatavošanās, jo te nav runa par vienkāršu valsts amat­personas vizīti, bet gan ticības piedzīvojumu. Sveicot pāvestu Francisku mūsu zemē, varēsim labāk apzināties savu piederību Baznīcai, kas ir liela Dieva bērnu saime, kuras vienības simbols un garants ir Romas bīskaps. Katrs pāvests turpina misiju, kuru savulaik Kristus uzticēja svētajam Pēterim, ieceļot viņu par Baznīcas redzamo galvu (Jņ 21, 15-17). Arī pats Francisks ar savu personību un īpašo harizmu ir ļoti uzrunājošs. Viņš ir autoritāte ne tikai katoļiem, ne tikai kristiešiem, bet arī daudziem citiem. Pavisam neilgi pēc viņa ievēlēšanas žurnāls Times nominēja pāvestu Francisku par “gada cilvēku”. Šis fakts apliecina to, cik lielu autoritāti, turklāt ārkārtīgi īsā laika, ir ieguvis tagadējais katoliskās Baznīcas galva.

Mieram tuvu turpina publicēt rakstu sēriju, kas palīdz labāk iepazīt pāvestu Francisku. Šoreiz varēsiet lasīt par viņa pontifikālā vārda izvēli, jo pirmais pāvests jezuīts par aizbildni nav izvēlējies kādu sava ordeņa svēto, bet gan tieši Francisku, turklāt šāds vārds līdz šim nav bijis nevienam Romas bīskapam. Šo izvēli palīdzēs saprast iedziļināšanās pāvesta enciklikā Laudato si’, kas ir veltīta ar ekoloģiju saistītiem jautājumiem.

Ir svarīgi apzināties, ka pāvests brauc pie mums nevis kā “liels priekšnieks”, bet gan kā pazemīgs svētceļnieks, lai stiprinātu mūsu ticību. Šeit būt vērtīgi atcerēties, ka Svētā tēva vizītei ir iz­vēlēta Aglonas sanktuārija devīze “Monstra te esse Matrem!”, kas tulkojumā nozīmē “Rādi, ka esi Māte!”. Arī galvenais pāvesta vizītes notikums – viņa vadītā Svētā Mise – norisināsies tieši Aglonā. Līdz ar to tradicionāli augustā īstenots svētceļojums uz Aglonu, vienalga, kājām vai kā citādi, kļūst par labāko iespēju sagatavoties pāvesta vizītei.

Atcerēsimies, ka Latvija, daļēji pārņemot Livonijas garīgo mantojumu, kopā ar Igauniju ir vienīgā teritorija pasaulē, kura ir tikusi īpašā veidā veltīta Dievmātei un nosaukta par Marijas jeb Māras zemi. Zīmīgi, ka Igaunija, kura savu katolisko mantojumu jau sen ir zaudējusi, turklāt mūsdienās ir viena no visvairāk sekularizētajām valstīm Eiropā, ļoti tur godā šo seno titulu – tā, piemēram, augstākais Igaunijas valsts apbalvojums ir “Māras Zemes krusta ordenis”.

Protams, vēstures apzināšana un seno laiku tradīciju cienīšana vēl nepadara mūs par pa­tiesiem Māras zemes bērniem. Marija mūs ved pie Kristus, palīdz mums augt ticībā, cerībā un mīlestībā. Viņa ir mūsu garīgā māte, to nešaubīgi ir apliecinājis pats Pestītājs, mirstot pie krusta. “Lūk, tava māte,” Viņš teica apustulim Jānim, kura personā visa Baznīca un katrs kristietis tika uzticēts Jaunavas Marijas aizbildniecībai (Jņ 19, 27). Tā vien šķiet, ka Svētais tēvs mums vēlas atgādināt, ka, jo vairāk mēs būsim patiesi vienoti ar Kristu, jo tuvāka mums būs Jaunava Marija, un otrādi.

Daudzi jau ir uzsākuši svētceļojumu kājām uz Aglonu, droši vien mūsu lasītāji ir dzirdējuši arī par skaisto iniciatīvu “Simtgades svētceļojums”, kura dalībnieki 100 dienu laikā ar savām lūgšanām ietin Latviju īstā lūgšanu apmetnī. Arī pārējās svētceļnieku grupas jau ir ceļā, citi cenšas saplānot savus darbus tā, lai varētu piedalīties Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos. Šī iespēja noteikti ir jāizmanto, jo piedalīšanās Aglonas svētkos var kļūt par īstu ticības piedzīvojumu, tas ir avots, no kura varam smelt daudz garīga spēka.

Svētais Bernards, kura piemiņu godināsim drīz pēc Aglonas svētkiem, savā slavenajā lūgšanā, godinot Kristus Māti, atgādina, ka nav dzirdēts, ka būtu kāds, kurš lūdzis Jaunavas Marijas aizbildniecību un palīdzību, bet būtu atstāts novārtā. Zīmīgi, ka gandrīz visi priesteri, kuri ir veltījuši skaistus komentārus augusta svētdienām un svētku dienām, runā par svētceļojuma nozīmi. Svētceļojums un Euharistija – tās ir divas galvenās tēmas, kuras šoreiz atradīsiet mūsu priesteru pārdomās.

Augusta mēneša svētie
Augusts Baznīcas liturģiskajā kalendārā ir pārpilns ar svēto piemiņas dienām. Bez jau pieminētā Viduslaiku mistiķa un dedzīgā Kristus aplieci­nātāja svētā Bernarda augustā atceramies arī daudzus citus. Šis mēnesis ir bagāts ar izcilām, varētu pat teikt leģendārām personībām, kuru piemiņu varam godināt. Vīriešus un sievietes, kas pārstāv dažādus vēstures periodus, vieno viens un tas pats svētuma ideāls, kura avots ir Kristus. Augustā par labu iedvesmas avotu var kļūt gan svētais Jānis Marija Vianejs, gan svētā Klāra, tāpat arī karmelītu māsa, filozofe svētā Terēze Benedikta no Krusta, laicīgajā vārdā Edīte Šteina. Svētkus svinēs arī lielā dominikāņu saime, godinot savu
dibinātāju, izcilo Dieva draugu svēto Dominiku. Neaizmirsīsim, ka Aglonas dievnamu, tāpat kā daudzas citas ievērojamas baznīcas un garīgos centrus Latvijā ir cēluši dominikāņu brāļi. Pie­minēsim arī svēto Laurenciju, kurš varonīgi aizstāvēja Kristus patiesību, kā arī varēsim pateikties Dievam par ģimenē īstenotu svētumu, pieminot dižo teologu svēto Augustīnu un viņa māmiņu svēto Moniku, ar kuras lūgšanu starpniecību Augustīns atgriezās un kļuva par to, kas viņš ir. Jāpiemin arī svētais Meinards, mūsu zemes apustulis, kura piemiņu godinām ciešā saiknē ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem.

Sadaļa Mēneša svētais šoreiz mūs iepazīstina ar svēto Terēzi no Jēzus Hornetu e Ibarsu, kura 19. gadsimta beigās Spānijā ir dibinājusi “Bezpalīdzīgo sirmgalvju māsiņu kongregāciju”, lai rūpētos par tiem, kuri bieži vien ir visneaizsargātākie sabiedrības locekļi. Viņas harizma, līdzīga tai, kuru nedaudz vēlāk daudz plašākā mērogā īstenoja svētā Kalkutas māte Terēze, mums atgādina, cik svarīgi ir atbalstīt tos, kuri dažādu iemeslu dēļ paši par sevi parūpēties nespēj.

Arī rubrika Mēneša liecinieks zināmā mērā ir saistīta ar Spāniju, pat ja tās galvenā varone ir poliete. Anna Skužinska, kura jau vairākus gadus dzīvo Latvijā, ir personālās prelatūras Opus Dei locekle, turklāt viņa īsteno apustulisko celibātu, pilnībā veltot sevi Baznīcas kalpojumam. Kā zināms, Opus Dei dibinātājs ir izcilais spāņu priesteris svētais Hosemarija Eskriva, un jau vairākus gadus šīs leģendārās kopienas darbība tiek īstenota arī Rīgā un citviet Latvijā. Opus Dei ģimeni raksturo gan ārkārtīgi augsta efektivitāte, gan arī liela pazemība, tādēļ ir prieks, ka caur Annas Skužinskas stāstu varam to iepazīt nedaudz tuvāk.

Pāvesta lūgšanu nodomi
Pagājušajā mēnesī Svētais tēvs aicināja lūgšanā pieminēt priesterus, savukārt augustā viņš liek akcentu uz vēl kādu fundamentālu aicinājumu Baznīcā, proti, ģimenes aicinājumu. Pāvests saka: “Lai tiek pieņemti tādi ekonomiskie un politiskie lēmumi, kuri aizsargātu ģimeni, kas ir visas cilvēces dārgums!” Tas, ka pāvests nosauc ģimeni par dārgumu, nav tikai skaista metafora. Neviena kultūra, kā arī neviena reliģija nevar apgalvot, ka ir radījusi ģimenes institūciju. Tā nāk no Dieva, tā ir ielikta cilvēces pamatos un gadu tūkstošu garumā ir tikusi gluži dabiskā veidā spontāni sargāta. Tas ir iemesls, kāpēc Baznīcas skatījumā laulība, kas noslēgta starp nekristītām personām, ir tikpat lielā mērā nešķirama kā sakramentālā laulība.

Ir visai bēdīgi redzēt, ka pēdējos gados, it sevišķi Rietumu kultūrā, ģimene tiek pakļauta īstam teroram. Negribu uzskaitīt visas negācijas šajā sakarā, manuprāt, tās ir acīmredzamas. Tas, kas notiek šobrīd, man atgādina kādu spriedzes filmu, kuras galvenais antivaronis, slepkavniecisks maniaks, kādam no saviem upuriem injicēja psihotropu vielu, kuras iespaidā nelaimīgais cilvēks sāka pats sevi nežēlīgi kropļot… Kaut kas līdzīgs notiek ar mūsu sabiedrību, kura, vēršoties pret tradicionālo, dabisko ģimeni, pamazām pati sevi iznīcina. Tajā ir kaut kas sātanisks. Tādēļ ir vērts ieklausīties Svētā tēva aicinājumā un lūgties par ģimenēm, kā arī visos veidos censties tās stiprināt.

Novēlot “Mieram tuvu” lasītājiem svētīgu
un garīgi piepildītu vasaras pēdējo mēnesi,
priesteris Edgars Cakuls

Mieram tuvu oktobris 2018