Sestdiena, 17. novembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Ievadvārdi

Tā ir Dieva dāvana, ka man ir Latvija.

Tā ir Dieva dāvana, ka es Latviju mīlu.

Jo to nevar izskaidrot racionāli. To nevar izmērīt. Nevar nosvērt.

Ko lai es saku tam, kuram Īrijā ir vairāk naudas, bet arī vairāk spēka strādāt? Ko lai es saku tam, kuram Ēģiptē ir mūžīga vasara vai Dānijā sakārtotāka dzīve?

Bet atskan latviešu valoda, skrien balti mākoņi zilās debesīs – skrien tā, kā nekur, šalc jūra, mierīgam un pelēkam vilnim izšķīstot baltās liedaga smiltīs, jā, nav tirgīzzaļa un caurspīdīga tā mana jūra, un bruņurupuču vai krāšņu zivju tajā nav, un Gaiziņš vien 300 metru virs jūras līmeņa, bet šī vieta ir manējā un man nekur citur nevajag. Te ir mana Latvija, te ir mana sirds.

Manā Latvijā. Ar četriem gadalaikiem. Jā, arī ar neciešamu slapjdraņķi, tumsu un īgniem cil­vēkiem. Jā, ar nesakārtotiem ceļiem, bieži vien negudriem prātiem un vēl biežā  – sirdīm, kas nav gatavas ne būt dāsnas, ne mīlēt. Bet tad nāk pavasaris. Un nāk pretī cilvēks, kurš ir labs. Cilvēks, kurš latviski pasaka joku, ko nekādi nevar iztulkot nevienā citā valodā. Cilvēks, kurš savam bērnam latviski lasa pasaku un latviski dzied dziesmu. Un es saprotu, ka tas nekur citur nav iespējams, un par to, lai tā tas turpinātos, esmu atbildīga arī es un mana sirds. Sirds, kurai jāspēj novērtēt, jāspēj pateikt paldies un jāliek iet uz priekšu, kalpot, dzīvot nesavtīgi, dzīvot godīgi, dzīvot latviski.

Tā ir Dieva dāvana, ka man ir Latvija. Tā ir Dieva dāvana, ka es savā Latvijā varu latviski pateikt paldies savam Dievam. Tā, ka man nevienam nekas nav jāpierāda un arī ne no viena nav jāslēpj. Ne sava ticība, ne sava mīlestība pret savu zemi, ne savs vājums ticēt savam Dievam līdz galam un par savu valsti iestāties līdz galam. Bet tā ir dāvana, ka man ir ticība, kas saka – lūdziet, un jūs, jau tik nepelnīti un dāsni apdāvinātie, saņemsiet vēl. Un šajā ticībā es Dievam lūdzu, lai Viņš nepieļauj, ka mēs savas neticības, sava slinkuma, savtības vai muļķības dēļ šo lielo balvu, mūsu valsti Latviju, pazaudētu. Par to es no sirds lūdzu Viņam, vis­labāko, nepelnīto dāvanu Devējam.

Aija Balode 

Mieram tuvu novembris 2018