Svētdiena, 9. decembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Ievadvādri

Esi sveicināta, Marija, žēlastības pilnā. Zeltā ietērptā. Mīlestības zeltā. Paklausības zeltā. Tajā zeltā, kas ir klausīšanās un sadzirdēšana. Tajā, kas ir miers un prieks Svētajā Garā.
Debesu zeltā rotātā Marija, žēlastības pilnā, esi sveicināta! Esi sveicināta tu, kas mani aicini ceļā. Esi sveicināta tu, kas mani gaidi baltā ceļa galā, aiz putekļainajām krustcelēm, aiz vēsajiem ezeriem, aiz mazajām baznīciņām, kuru priekšā glītas, izravētas puķu dobes, un trīs tantes pirmajā solā. Tu gaidi mani, Marija.

Es iešu. Es gribu saņemt zeltu. To dārgo pērli, visdārgāko, par kuru vērts atdot visu. To vis­vērtīgāko zeltu, kura atblāzma no Debesīm lej savu gaismu virs šīs zemes – svētajos, Marijas mīļajā vaigā, Dieva draugos...
Es gribu saņemt to zeltīto gaismu, kas ir patiesības godība. Tu jau to skati, Marija, un es zinu, ka nav vārdu, kā lai to izstāsta mums, šejieniešiem. Un nevajag runāt. Gaidi mani klusēdama. Gaidi mani klusā mīlestībā, klusā klātbūtnē, klusu atvērdama savas tukšās rokas – bet no viņām zvaigznes krīt, bet no viņām zvaigznes krīt, bet no viņām zvaigznes krīt. Un no viņām puķes plaukst, un no viņām ir tā, ka ir vienkārši labi. Miers, prieks un labums.
Un liela mīlestība, kuras dēļ Dievs vienmēr dod cilvēkam otru iespēju. Un trešo. Un nākamo.

“Es celšos un iešu, pieņem mani par vienu no kalpiem,” es čukstēšu, kad te man vairs nebūs jābūt, bet Viņš liks manā pirkstā gredzenu un teiks – skaties, kādā zeltā zaigo Debesu mīlestība. Tā būs, es ticībā zinu.

Bet, to vēl gaidot, mēs, laimīgi, cieši kopā saspiedušies svētceļnieki, guļammaisos salīduši, deguni laukā, klausāmies ugunskura sprakšķos, skaitām garās gaismu astes, kas pa brīdim iezīmē debesīs elpu aizraujošas svītras, un vienīgais, ko pagūstam vēlēties – lai tā paliek. Nevajag neko vairāk, jau šeit kā Debesīs, jau šeit turienes zelts. Jo Dievs ir. Jo Viņš aicina. Jo Viņš mīl. Un šī ceļa galā Viņš gaida – Viņš, no Marijas dzimušais, Marijas rokās dusošs, mierīgs, laimīgu vaigu un laimīgu sirdi. Un pasmaida Jaunava-Māte, miera piepildīta; viņa, zeltā ietērptā, žēlastības pilnā.

Aija Balode

Mieram tuvu decembris 2018