Svētdiena, 15. septembris
Rīta lūgšana
Svēto Rakstu lasījumi
Vakara lūgšana
Priestera komentārs
Klausies Dieva Vārdu

Situācijas diagnoze
Dārgie draugi! Pēdējā laikā esmu ievērojis, ka Latvijas ticīgie cilvēki ir it kā sadalījušies divās grupās attiecībā uz to, kāda ir Baznīca un kādai tai jābūt. Pirmā grupa uzskata, ka Baznīca mūsdienās ir pārāk ļāvusies sekulārām tendencēm – liberālajiem strāvojumiem – un līdz ar to pēc Vatikāna II koncila tā ir tik ļoti izgājusi pretī mūsdienu pasaulei, ka ir sākusi izšķīst pasaulē un zaudējusi spēju būt par pasaules gaismu un zemes sāli. Šīs grupas cilvēki pat līdz galam neatzīst
pāvesta Franciska autoritāti, sēj apjukumu starp ticīgajiem, uzsverot te vienu, te citu no dažādām valstīm nākušu katoliskās Baznīcas bīskapu liberālos izteikumus, un uzskata, ka Baznīca pirms Vatikāna II koncila drosmīgi norādīja pasaulei par grēku un morāliskajām normām un ka tas bija pareizi. Šie cilvēki aizstāv tādu Baznīcu, kura ir triumfējoša un varena, kura it kā no augšas visiem visu skaidri pasaka un nekad nekļūdās, būdama absolūti nemainīga savās ārējās formās. Šādi cilvēki mūsdienās dzīvo sava veida “garīgajā nostaļģijā” par senajiem un labajiem laikiem, kad Baznīcai bija zināma vara, autoritāte un ietekme sabiedrībā.

Savukārt otrā grupa uzskata, ka Baznīca ir pārāk konservatīva, ieslēgusies sevī un aizvērta, ka tā neiet līdzi “laikmeta garam”. Šī grupa bieži atsaucas uz Jēzus žēlsirdību un mīlestību un nevēlas pieņemt Baznīcas sludināto vēsti, kas skar ticības un tikumības jeb morāles normas. Šīs grupas pārstāvji uzsver, ka Jēzus sludināja mīlestības Valstību, nekādas morāliskās normas cil­vēkiem neuzspiežot, un viņi labprāt iz­revidētu Bībeli, izņemot no tās daļas, kuras neatbilst mūsdienu “modernā un progresīvā” cilvēka dzīvesveidam; varētu teikt, ka šie ļaudis vēlas sava veida “izlases kristietību” jeb “kristietības izstrādājumu”.

Bet kā ir patiesībā? Kādai ir jābūt Baznīcai mūsdienās? Kādu ceļu iet?
Kardināls Jozefs Racingers (pāvests Benedikts XVI) savā laikā uzsvēra, ka Baznīcu nevar uzskatīt par gatavu, līdz galam izveidotu realitāti, kura ir uz visiem laikiem definēta un nemainīga. Baznīca nemitīgi atrodas ceļā, tai ir jāmeklē veidi un līdzekļi, kā uzrunāt katra laikmeta cilvēku sirdis, lai atklātu augšāmcelto Kungu (Opera omnia, VII/1). Vatikāna II koncilā, kurš notika pirms vairāk nekā 50 gadiem, viens no svarīgā­kajiem jautājumiem bija: kā saskaņot Dieva dotās patiesības un dogmas, kuras ir nemainīgas un kuras Baznīca nedrīkst mainīt, ar mainī­gajiem vēsturiskajiem apstākļiem, kādos atrodas Baznīca? Vai, mainoties vēsturiskajiem apstākļiem un laikmetiem, ir jāmaina arī dogmatiskās un nemainīgās patiesības?

Pāvests Francisks savā dokumentā Evaņģēlija prieks uzsver, ka, “[ja Baznīcas] sludinātais vairs patiesībā nebūs Evaņģēlijs, bet kādi doktrinālie vai morālie akcenti, ko nosaka noteiktas ideoloģiskās izvēles, tad vēsts riskēs pazaudēt svaigumu un Evaņģēlija smaržu” (EG 39). “Tāpēc, nemazinot evaņģēliskā ideāla vērtību, ar žēlsirdību un pacietību jāpavada cilvēki visos to iespējamos izaugsmes posmos.” (EG 44)

Vecajā Derībā tauta nemitīgi grēkoja, bet Dievs pacietīgi un ar žēlsirdību to aicināja uz atgriešanos. Apustulis Pāvils sākotnēji bija Sauls, kurš vajāja Baznīcu, bet vēlāk kļuva par vienu no ietekmīgākajiem Evaņģēlija sludinātājiem. Stefans un kristieši, kurus Pāvils vajāja, tā vietā, lai nosodītu, lūdzās par viņu un piedzīvoja agrākā vajātāja atgriešanos.

Pārāk ilgi Baznīca ir bijusi kā vecākais dēls, kurš ar skaudību noraugās uz tēva, viņaprāt, pārlieku lielo žēlsirdību. Konservatīvās grupas pārstāvji pārmet Baznīcai, ka tā pārāk viegli piedod un par maz uzsver Dieva taisnīgumu un stingrību. Viņi labprāt atjaunotu Syllabus jeb aizliegto grāmatu indeksu un ar jaunu sparu apkarotu visus, kuri domā citādāk.

Savukārt liberālās grupas pārstāvji nemaz nevēlas pazudušā dēla atgriešanos. Viņi uzskata, ka cūkām domātais ēdiens ir labs un pazudušais dēls nekur nav pazudis, bet beidzot ir ieguvis brīvību, autonomiju no tēva. Un vispār – kāpēc tēvs maz ir vajadzīgs? Dzīvo, baudi un priecājies! Šīs grupas pārstāvji neviļus gan tiecas nolaupīt pazudušā dēla iespēju ēst ko vērtīgāku un dzīvē sasniegt ko vairāk, gan arī nevēlas, lai tēvs piedzīvo pazudušā dēla atgriešanos. Viņi neredz vai negrib redzēt žēlsirdīgā Debesu Tēva rokas Baznīcā, kad ikvienam, kurš steidzas pie grēksūdzes un savus grēkus nožēlo, tiek piedots. Šīs grupas pārstāvji grēku vairs nesauc par grēku un ļauno sauc par labo. Pilnīgs sajukums.

Kā rīkoties mums?
Vatikāna II koncils visai Baznīcai parāda vidusceļu: mīlēt grēcinieku, nemīlot grēku. Vēsturiskie apstākļi, kuriem Baznīca piemērojas, nemaina Labo Vēsti, dievišķo Atklāsmi, kuru Jēzus Baznīcai ir uzticējis sargāt un sludināt nākamajām paaudzēm. Ļausim Jēzum savā, tas ir, Viņa Baznīcā ar prieku nest uz saviem pleciem pazudušo avi un nebaidīsimies par to, ka Baznīca vēl plašāk atver savas durvis ikvienam, kurš vēlas pa tām ieiet. Ne jau mēs, cilvēki, – pat ne garīdznieki – esam tie, kas sargājam ticības patiesības vai nodrošinām šo patiesību “aizsardzību”. Dievs ir devis apsolījumu, ka elles vārti Baznīcu neuzvarēs, un Svētais Gars nodrošina to, ka Baznīca, ejot cauri dažādiem vēstures līkločiem, ir spējusi saglabāt un nodot tālāk mantojumu, kuru Jēzus Kristus savai Baznīcai ir uzticējis. Pāvests Francisks uzsver: “Baznīca ir aicināta vienmēr būt atvērtam Tēva namam.” (EG 47) Lai Dievs mums palīdz nekrist vienā vai otrā galējībā, bet, esot kopībā ar pāvestu un visu Baznīcu, drosmīgi doties uz priekšu, lai meklētu pazudušos dēlus visā pasaulē.

Priesteris Ilmārs Tolstovs

Mieram tuvu septembris 2019