Klausies Dieva Vārdu

Dārgie Mieram tuvu lasītāji,
noteikti savā dzīvē esam piedzīvojuši situāciju, kad jūtamies nenovērtēti vai kad mums šķiet, ka pūlamies par daudz, bet no tā nav nekāda rezultāta. Kad pūles nenes gandarījumu un prieku – vien rūgtu pēcgaršu.

Šodien Dieva Vārdā dzirdam par Martas pūlēm, lai apkalpotu Jēzu, un – pārsteidzoši! – šķiet, ka Jēzus to nenovērtē. Mēģināsim situāciju mazliet paanalizēt un saprast, kas nav pareizi.

Bieži vien svētdienas liturģijā pirmais lasījums tematiski atbilst Evaņģēlija lasījumam, un tā tas ir arī šodien. Viesmīlības tēma gan caurvij fragmentu no Radīšanas grāmatas, gan ir minēta fragmentā no svētā Lūkasa evaņģēlija. Bet, salīdzinot šos lasījumus, mēs redzam būtisku atšķirību. Kad pie Ābrahama atnāca trīs vīri, viņš vispirms piedāvāja savu viesmīlību, izstāstīja, ko visu grib sagatavot, lai ciemiņus pagodinātu, un tad gaidīja viņu piekrišanu. Tikai tad, kad viesi pasaka: “Dari, kā esi sacījis!” – viņš mudina sievu gatavot ciemiņiem maltīti. Tas varētu šķist sīkums, bet tajā slēpjas liela cieņa pret otra cilvēka gribu. Turpretī Evaņģēlija fragmentā nedzirdam, ka Marta prasītu Jēzum, vai Viņš vēlas, lai tiktu apkalpots. Viņa vienkārši rīkojas saskaņā ar savu gribu un, kad Jēzus to nepaslavē, jūtas aizvainota. Redzam, kā Martā krājas neapmierinātība. Viņa bija iecerējusi, ka Marija pievienosies darbu veikšanai un savukārt Jēzus novērtēs to, cik skaisti tiek apkalpots. Acīmredzami vēlme būt paslavētai Martu motivē steigties un rīkoties. Bet jautājums ir: cik tajā ir prieka un patiesības? Vai šajā kalpošanā ir visa sirds? Vai varbūt tajā slēpjas bailes, ka tad, ja viss nebūs paveikts perfekti, nebūšu pieņemta un pietiekami laba?

Mani īpaši uzrunā tas, ka Jēzus Martu saprot. Viņš ātri “nolasa”, kur ir problēma, un centīgo sievieti nepazemo. Tikai norāda, ka Viņam būtu patīkamāk redzēt nevis Martas pūles, bet gan to, kā viņa kopā ar savu māsu Mariju ieklausītos Jēzus vārdos. Kungs, protams, saprot, ka ikvienai uzvedībai ir savs iemesls. Varbūt Martai bija kāds ievainojums, varbūt viņa jutās pazemota, varbūt atstumta un tādēļ cīnījās par to, lai tiktu ievērota. Un varbūt vēlme pacienāt Jēzu ir Martas sāpošās sirds kliedziens – es arī te esmu un gribu mīlēt un kalpot! Varbūt Jēzus grib Martai pateikt: “Tev nav jānopelna ne mīlestība, ne pieņemšana! Nav jāizdara tūkstoš pakalpojumu, lai tu būtu vērtīga. Tu jau tagad kā līdzvērtīga vari sēsties blakus savai māsai Marijai un klausīties manos vārdos, pilnīgi neuztraucoties par to, ko citi domā.” Cik tas ir atbrīvojoši!
Dārgie lasītāji, vai šajā stāstā neatpazīstat arī sevi? Starp jums noteikti ir tādi, kuriem nav problēmu ar pašapziņu, un, iespējams, jūs svēto Martu vienkārši nesaprotat. Bet noteikti daudzi no jums šīsdienas Evaņģēlija fragmentā saskatāt sevi. Mans vēstījums jums ir šāds: atklājiet Jēzum savu ievainojumu! 
Piedāvāju jums veikt šādus soļus: 

1. Atbildiet sev uz jautājumu: kāpēc es visus savus darbus daru? Nebaidieties būt patiesi. Ja atbildē redzat vēlmi izpelnīties būt labam citu cilvēku acīs, tas nav slikti. Tā nav ne vaina, ne grēks – tās ir ievainojuma sekas. 

2. Mēģiniet pieņemt, ka Jēzus jūs mīl arī bez iemesla. Viņam tas nav šķērslis. Viņš visu ļoti labi saprot. Un Jēzus jūs aicina apsēsties blakus Marijai un vienkārši klausīties Viņa balsī kā pilnvērtīgam Dieva bērnam. 

3. Ja jūs izlemsiet doties dziļi savā pagātnē un atklāt savus ievainojumus, atcerieties, ka Dievs ir tam visam pāri. Vairāk nekā jūsu kalpošana Viņam ir vajadzīga jūsu sirds. Mana vērtība nav atkarīga no tā, ko es daru vai nedaru. Es esmu vērtīgs vienkārši tāpēc, ka esmu. Kalpošana ir tikai atbilde uz mīlestību, nevis nosacījums, lai Dievs vai citi cilvēki mani pieņemtu.    

Dārgie lasītāji, Jēzus teica: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un ciešat grūtības, un Es jūs atspirdzināšu.” Domāju, ka tieši šī apziņa – “tāds, kāds esmu, es vienkārši varu būt Dieva klātbūtnē; man Dieva klātbūtne un uzmanība nav jānopelna!” – ir liels atspirdzinājums, un Jēzus dāvā šo sajūtu. Jūs visi, kas kalpojat draudzēs, – dariet to ar prieku un no sirds, un Dievam šī kalpošana noteikti būs patīkama. Savukārt tie, kas nevarat kalpot un ciešat ar vēlmi to upurēt, – arī jūsu upuri ir ļoti vērtīgi. Lai viss ir kā dāvana, lai viss ir kā mīlestības atbilde uz Jēzus mīlestību. Tad mūsu pūles nesīs nevis rūgtumu vai neapmierinātību, bet gan – gluži pretēji – sajūtu, ka esam līdz­dalībnieki lielajā Dieva mīlestības plānā attiecībā uz šo pasauli. 

Priesteris Pēteris Alusiks